Janvārī aicinām izlasīt Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas “Dziesmu svētku telpa” mākslas ekspertes Ilzes Mažānes rakstu par Elzu Siliņu – ievērojamo dejas kritiķi un vēsturnieci, kuras ieguldījums Latvijas dejas kultūrā bieži palicis mazāk pamanīts un novērtēts.
Par ļaudīm mēs parasti spriežam pēc viņa darbiem un atstātā mantojuma. Vai par cilvēkiem, kuri mums atstājuši sava darba bagātos augļus, mēs zinām visu? Ir personības, kuru popularitāti veido viņa publiskais tēls, par tiem mēs zinām daudz un tos mēs godinām. Bet ir darba rūķi, kuri savu darbu gadiem veic klusi, nemanāmi, un nereti mēs viņu vārdus ātri vien piemirstam. Tā deju pasaulē ir noticis ar patiesi unikālu cilvēku, ievērojamo dejas kritiķi, izcilo dejas vēsturnieci Elzu Siliņu. Ja pajautātu ar dejas pasauli saistītam jaunietim, kas ir Elza Siliņa, viņš apmulsumā paraustītu plecus. Kas tad ir šī noslēpumainā persona?
Elza Siliņa (Veiherte) dzimusi 1895. gada 30. novembrī Auru pagasta “Kulēs”. I pasaules kara sākumā Elza ir spiesta doties bēgļu gaitās uz Krieviju, viņa iestājas Maskavas universitātes privātdocenta Dr. Hilarija Vilgas zobārstniecības skolā. Studijas viņa sekmīgi pabeidza jau Kazaņas universitātes Medicīnas fakultātes zobārstniecības nodaļā. Bet jaunās studentes garīgās intereses Maskavā bija daudz plašākas un dziļākas. Viņa interesējās par mākslu, īpaši par deju un baletu. Blakus medicīnai viņa studēja mākslas vēsturi A. Šaņavska Tautas universitātē un no 1917. līdz 1919. gadam mācījās Ellas Rabenekas (Элла (Елена) Ивановна Книппер-Рабенек, 1880-1844) tolaik modernās plastiskās dejas skolā. Maskavā Elza sapazīstas un 1918. gadā apprecas ar Jāni Siliņu, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu latviešu mākslas vēsturnieku. Tas dod ļoti spēcīgus impulsus mākslas dzīves iepazīšanai. No 1919. līdz 1921. gadam, dzīvodama ar vīru pie vecākiem Kazaņā, kur bija rosīga latviešu sabiedriska dzīve, Siliņa nodibināja un vadīja plastiskās deju pašdarbības studiju bērniem un jauniešiem, sagatavojot dažus pantomīmiskus uzvedumus. Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā, uzsākusi Rīgā zobārstes praksi, viņa paralēli sagatavoja savu plastiskās dejas programmu, un 1922. gadā Amatnieku biedrības zālē sarīkoja savu plastiskās dejas vakaru, uzstājās arī dažos citos sarīkojumos, bet plaušu stāvokļa dēļ šī rosība bija jāpārtrauc. Visu turpmāko dzīves laiku veltot dejas vēstures izpētei un baleta kritikai, viņa kļuvusi par pirmo un pašu ievērojamāko latviešu baleta un dejas vēsturnieci. Pirmo recenziju 1921. gada oktobrī par igauņu modernās dejas mākslinieci Elmerisi Partsu (Elmerice Parts, 1878–1974) turpinājuši daudzi simti rakstu, apceru, portretējumu, enciklopēdisku izziņu, vēstures materiālu pētījumu, līdz 1981. gadā ar Aleksandra Lemberga jubilejas apceri laikrakstā “Cīņa” Elza Siliņa varēja svinēt 60. gadskārtu baleta kritiķes un vēsturnieces gaitās.
Tagad būtu laiks atvērt muzeja krājumu lādes un izvērtēt Elzas Siliņas atstāto mantojumu. Jāsaka, ka tas ir gana iespaidīgs – vairāk nekā 750 muzejisku vērtību. Šeit mēs atrodam vairākus simtus baleta izrāžu programmu. Viņa bijusi klāt pirmajā latviešu baleta lielizrādē 1922. gada 2. decembrī un “Tūkstoš un vienas nakts” pieņemšanas izrādē 1985. gada pavasarī, septiņos gadu desmitos neiztrūkstoši apmeklējusi visas pirmizrādes, ievērojamākās debijas un spilgtākās viesizrādes. Operas namā viņai bijis īpaši rezervēts krēsls sestajā rindā. Ar daudzajām viņas baleta recenzijām varam iepazīties interneta vietnē “Periodika.lv”. Krājumā ir ne tikvien baleta izrāžu programmiņas un apcerējumi. Elzai Siliņai tuva ir bijusi arī tautas deja. Varam atrast arī vairākus desmitus Tautas deju ansambļu un bērnu deju kolektīvu koncertdarbību atainojošu programmu, apcerējumu, portretējumu un saraksti. Jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Siliņa pievēršas latviešu tautas tērpa izpētei. 1930.-40. gados viņa ir Starptautiskā dejas arhīva Parīzē korespondente Latvijā un rakstījusi tā izdevumiem par latviešu tautas deju un baletu. 1937. gada pasaules izstādē Parīzē iekārtojusi stendu, veltītu latviešu tautas dejām un tērpam, un tiek apbalvota ar dejas arhīva bronzas medaļu un atzinības rakstu. Ar šiem materiāliem arī varam iepazīties muzeja krājumā. Vēlākos gados iznāk arī Elzas Siliņas vairāki darbi, veltīti tautas tērpa valkāšanas tradīcijām. Jau 1939. gadā klajā nāk viņas grāmata “Latviešu dejas”, ko izdevusi Latviešu folkloras krātuve, bet 1982. gadā izdevniecībā “Avots” – “Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība”.
Vislielāko pārsteigumu muzeja krātuvē mums sagādā Elzas Siliņas publicēšanai sagatavotie, bet neizdotie materiāli, kuri saglabājušies mašīnrakstā. Šeit mēs atrodam visu dejas spektra vēstures materiālu apkopojumu. Lai būtu priekšstats par šo plašo klāstu, uzskaitīšu tos:
“Āzijas tautu dejas” – 65 lp., “Dejas Eiropas kultūras lokā” – 66 lp., “Dejas pirmsākumi” – 125 lp., “Baleta vēsture” I daļa “Rietumeiropas balets” – 71 lp., II daļa “Krievu baleta vēsture” – 75 lp., III daļa “Vācu skatuviskās dejas. Dejas Kurzemes hercoga galmā” – 40 lp., “Latviešu dejas mākslinieciskajā pašdarbībā” – 269 lp., “Latviešu teātra dejas” – 35 lp., “Latviešu padomju balets divdesmit piecos gados” – 43 lp., “Liepājas baleta vēsture” – 43 lp., “Rīgas baleta vēsture” – 77 lp., “Latviešu baleta vēsture” – 183 lp.
Muzeja krājumā ir vairāk nekā 750 viņas atstātās materiālās vienības, bet saglabājies tikai viens Elzas Siliņas foto.
Varu pilnība pievienoties Ērika Tivuma laikrakstā “Dzimtenes balss” 1985. gada 21. novembra numurā teiktajam: “Spriedumos viņa ir lakoniska, principiāla, nenopērkama, nemīl ļauties vispārējai jūsmai, žurnālistiskai steigai vai poētiskai iztēlei. Viņas teiktā un rakstītā lielais stiprais pamats ir fakti. Un tie vākti ar neatlaidību, skurpalozitāti, milzīgu pienākuma apziņu. Nedomājot par to, kādu labumu klusais darbs dos. Nealkstot uzslavu un pateicību”.
Skatoties muzeja krājumos esošo materiālu sarakstu, kļūst skumji, ka par Elzas Siliņas veikumu mēs zinām tik maz. Būtu patiešām nepieciešams, ka kāds horeogrāfijas specialitātes students savam bakalaura vai maģistra grāda darbam izvēlētos un veiktu izpēti par Elzas Siliņas mūža darbu. Jo īpaši tālab, ka šogad mēs svinēsim Elzas Siliņas 130. gadadienu. Viņa bija dejotāja, un sirdī tāda palika visu savu garo un gaišo mūžu.
Noslēgumā Elzas Siliņas novēlējums: “Man gribētos visiem — gan horeogrāfiem, gan ansambļu vadītājiem, gan dejotājiem, gan arī rakstītājiem likt pie sirds trīs nepieciešamas lietas: skaidrību, izteiksmību un vienkāršību. Nevajag sadomāt, iztēlot, izmānīties, safilozofēt, sakonstruēt. Deja ir dabiska māksla!” (laikraksts “Dzimtenes balss”, 1985. gada 21. novembris).
Visi jaunumi