2025. gada 14. janvārī ekspozīcijā Dziesmusvētku telpa dzīves jubilejā tika godināta Maruta Alpa — ilggadējā Latvijas Nacionālā kultūras centra latviešu skatuviskās dejas eksperte un Deju svētku projektu vadītāja! Lūdzām jubilāri padalīties ar dažām atziņām un atmiņām kopā ar horeogrāfi, Deju svētku virsvadītāju Ilzi Mažāni.
1. Kādi ir Jūsu personīgie Dziesmu un Deju svētku spilgtākie notikumi, atmiņas, emocijas?
Maruta Alpa: Vispirms tas ir bijis liels, asiem pagriezieniem, uzsistiem puniem un nobrāztiem ceļgaliem pildīts ceļš. Varu pateikties liktenim, ka mana ceļa sākumam ir bijusi klāt Ingrīda Edīte Saulīte, kuras pieredze, mākslinieces redzējums, stingrā roka un asais prāts mani ievirzīja. Par gandarījuma un piepildījuma sajūtu pēc paveiktā varu teikt, ka to visvairāk piedzīvoju pēdējos trijos no septiņiem deju svētkiem. Tieši tad pirmo reizi darināju sev tautastērpus un ar lepnumu tos uzvilku, jo sajutu, ka esmu to pelnījusi.
Spilgtas emocijas izraisa dejotāji svētku programmas tapšanas laikā – kopmēģinājumu laiks ir tikai divas ar pusi dienas un pirms ģenerālmēģinājuma ar skatītājiem, liekas, ka to nemaz nevar izdarīt. Kad tiek uzvilktas baltās blūzes, krekli un tautastērps, viss pārvēršas — notiek īsts brīnums, nodejojot dejas virsvadītāju izsapņotajos un sarežģītajos zīmējumos. No stadiona augšas tribīnēm, vērojot jau koncertus, finālā gribas noskriet lejā un apkampt katru dejotāju! Tā tas ir bijis katrus svētkus un to gribas turpināt. Jā, mūžīgais dzinējs strādā!
Ilze Mažāne: Svētki paši par sevi ir gana emocionāls pasākums nedēļas garumā. Gadu gaitā šīs emocijas sakrājas un papildina cita citu. Man spilgti atmiņā ir palikuši daži, it kā sīki, bet ļoti emocionāli brīži. Pirmais ir 2013. gada svētki. Dažus mēnešus pirms tam no mums mūžībā aizgāja mīļā, talantīgā horeogrāfe Arta Melnalksne. Laukumā viņai bija paredzēts veidot vairākas savas dejas un šo darbu viņa jau bija veikusi. Svētku laikā sagatavoto darbu veica cits virsvadītājs. Godinot viņas piemiņu, mēs, virsvadītāji, šo deju laikā sapulcējāmies tribīnē ar svecīti rokās. Un pēkšņi, vēlā vakara koncertā, pāri visam deju laukumam lēni pārlidoja putns. Šis brīdis lika gandrīz sākt domāt par mistiku. Otrs sirdi sildošs gadījums bija 2015. gada Skolu jaunatnes deju svētkos. Koncerta programmas vidusdaļā bija paredzēts dziedāt Latvijas himnu. Jau mēģinājumā visiem dalībniekiem tika pateikts, ka himnas laikā ir jāstāv miera stājā. Koncerta laikā nolēmu ielūkoties arī aiz arēnas sienas, lai redzētu, kas notiek ar dejotājiem, kuri tobrīd nav laukumā, un biju dziļi saviļņota par redzēto. Visi dejotāji bija sastinguši, un bariņš puišu bija noņēmuši savas cepures, cieši piespieduši tās pie krūtīm, un dziedāja. Pēc šī brīža radās patīkama sajūta — bērni bija sapratuši, cik svarīga ir šī dziesma. Trešais – pavisam sīki, bet sirdi sildoši brīži ir, kad ej pa stadionu, tev pretim nāk nepazīstami cilvēki, kuri tevi samīļo un pasaka paldies. Tad ir sajūta, ka tu esi kaut ko labu padarījusi.
2. Kādus Deju svētku elementus, Jūsuprāt, nevajadzētu pazaudēt jeb vajadzētu paturēt tradīcijas attīstībā nākotnē?
Maruta Alpa: Nepazaudēt apziņu, ka Dziesmu un Deju svētki ir kā dzīvs tilts, kas savieno pirmsākumus ar mūsdienām. Lai neapsīkst šī dzīvā kustība, kas no svētkiem uz svētkiem plaukst deju kolektīvos katrā Latvijas nostūrī un lielajās pilsētās. Nepazaudēt tradīciju piepildītājus — dejotājus, vadītājus, dziedātājus un diriģentus. Lai katri Deju svētki kļūst par pakāpienu jaunām idejām, vienlaikus saglabājot to būtisko kodolu. Izejot cauri garajam un ne vieglajam mēģinājumu laikam, izkopjot dejošanas prasmes, nepazaudēt prieku, lai svētku nedēļā sasniegtu augstāko virsotni. Un lai atkal un atkal rastos vēlēšanās būt starp tiem laimīgajiem, kuri piedzīvo šo īpašo notikumu.
Ilze Mažāne: Dziesmu un Deju svētki ir vēsturiski bijis ļoti strukturēts pasākums. Līdz ar to, šī struktūra ir jāsaglabā. Drīzāk gribētu uzsvērt, ko es vēlētos redzēt nākotnē. Pēdējā laikā, sekojot laikmeta prasībām, Deju svētkos liela uzmanība tiek pievērsta šova elementiem – iespaidīgām dekorācijām un gaismas efektiem. Koncerti parasti notiek vēlu vakarā un, manuprāt, zem šī šova sloga pazūd pats galvenais – deja. Mēs ļoti daudz orientējamies uz grandiozu zīmējumu veidošanu. Vizuāli tas ir iespaidīgi, bet deja pazūd. Tāpat gaismu efekti maina un aizēno mūsu tautastērpu krāsu bagātību. Mans sapnis ir redzēt vairāk dienas koncertu un vairāk “dejiskas” dejas. Tas ne tikai ļautu dejotājiem brīvāk izpausties emocionāli, bet arī skatītājiem radītu dziļāku kopības sajūtu ar svētkiem. Noslēgumā gribu citēt mūsu izcilās baleta kritiķes un vēsturnieces Elzas Siliņas novēlējumu: “Man gribētos visiem – gan horeogrāfiem, gan ansambļu vadītajiem, gan dejotājiem, gan arī rakstītājiem likt pie sirds trīs nepieciešamas lietas: skaidrību, izteiksmību un vienkāršību. Nevajag sadomāt, iztēloties, izmānīties, safilozofēt, sakonstruēt. Deja ir dabiska māksla!” (laikraksts “Dzimtenes balss” 21.11.1985).
Foto: Aivars Alps
Back to all news