XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku laikā Dziesmusvētku telpā viesojās komponiste, kordiriģente un žurnāliste Elisa Šmelkesa (Elisa Schmelkes) no Meksikas. Dziesmusvētku tradīcijas un ekspozīcijas aizkustināta, viņa Mehiko radio stacijā ibero909.fm. izveidoja radio programmu par šī gada svētkiem un to 150 gadu ilgo vēsturi.
Vairāk par Elisu Šmelkesu uzzini intervijā portālā REFORMA
Elisa Šmelkesa stāsta, ka veido radio programmas jau sešus gadus, un visu šo gadu laikā par dziesmu svētkiem veidotais ieraksts ir pašai līdz šim mīļākais. Viņa atklāj, ka tajā ielikusi savu sirdi un dvēseli, un ir patiesi lepna par to, kā tas izdevies: “Es raudāju desmitiem reižu, pētot, klausoties dziesmas un skatoties uzņemtos videoklipus. Arī šobrīd, par to domājot, manās acīs ir asaras. Vairāki klausītāji man rakstīja, atklājot, cik ļoti dziļi šis stāsts viņus ir aizkustinājis, un, manuprāt, šis ir galvenais iemesls, kāpēc raidījums ir izdevies tik veiksmīgs.”
Aicinām noklausīties un izlasīt Elisas Šmelkesas veidoto raidījumu par dziesmu svētkiem:
Radio raidījuma transkripts (angļu valodā)
Radio raidījums (angļu valodā)
Pēc programmas izskanēšanas Elisa atsevišķā sarunā ar Dziesmusvētku telpas mākslas eksperti Daigu Bondari atklāj, cik nozīmīgs latviešu stāsts ir Meksikā. Viņa dalās ar stāstu no klausītājas Alondras Gonsalesas (Alondra González) vēstules, ko saņēma pēc raidījuma.
“…šī urdošā nepieciešamība atzīt savu identitāti, pārstāt saukt sevi par metisu (jauktā rase) un atzīt, ka esmu nava (nahua, acteku pēcteči, lielākā Meksikas pirmtauta). Agrāk es baidījos to darīt, jo domāju, ja tikai viens no maniem vecākiem ir nava, tad man nav tiesību saukties par navu. Tā ir skaidrots visās mācību grāmatās par metisāciju (rasu sajaukšanos), un, manuprāt, šīs definīcijas mērķis ir likt jums zaudēt savu identitāti, to pat neapzinoties.
Es neiemācījos navatlu (nahua) valodu, jo, kad mana mamma šeit ieradās, uz tiem, kas runāja navatlu vai tlapaneku (me’phaa) valodā, skatījās visai nicinoši. Šīs valodas neuzskatīja par kaut ko vērtīgu un saistīja ar sabiedrības zemākajiem slāņiem. Tātad, ja tu runā šajā valodā, zini, ka tevi nonievās. Mana mamma man neiemācīja valodu, lai mani pasargātu. Bet tagad laiki mainās, un nu es vēlos atzīt šo savas būtības daļu. Tomēr tas nav tik vienkārši; esmu sākusi mācīties un esmu jau iemācījusies dažus vārdus. Izruna nav pārāk grūta, jo agrāk dzirdēju, kā mamma sarunājās ar maniem vecvecākiem.*
(Par raidījumu): Jau no paša pirmā brīža man šķita, ka es arī tur (dziesmu svētkos) esmu klāt. Es redzēju tur sevi. Nevar pat saskaitīt, cikreiz man uzmetās zosāda par visu, ko Tu sākumā stāstīji. Es arī daudz raudāju. Mana pirmā doma bija “tas notiek reizi piecos gados, un man jāpaliek dzīvai vēl piecus gadus, lai būtu tur klāt”. Raidījumam turpinoties, es pat nevaru aprakstīt tās sajūtas, kad uzzināju par viņu pretošanos ar dziesmu. Mani dziļi iespaidoja tas, kā viņi pretojās ar savām balsīm. Lai kādus laikus latvieši nepiedzīvoja, šī tauta nezaudēja ticību savai balsij. Viņi nemainīja savus ieročus, un vienmēr zināja, kas ir pati labākā stratēģija. Latviešiem varēja atņemt visu, tikai ne balsi [..]. Viņi radīja paši savu cīņas telpu un var just, kāds spēks ir radīts, tas ir viņu dziesmās. Tas pārņem un piepilda dvēseli. Latviešu tauta iemieso patiesu cerību.
Šeit, vietā, kur esmu dzimusi, draudi ir mani apklusinājuši. Es vēlos kaut ko mainīt, taču jūtu, ka man ir sasietas rokas un es nespēju rīkoties, man liekas, ka neko daudz nevaru ietekmēt. (Klausītāja dzīvo narkokarteļa kontrolētā teritorijā.) Cik reižu man bijis jāklusē, jo viss, ko es domāju, varētu mani apdraudēt. Tā nu es nodomāju, ja es radītu savu telpu, kas vispirms būtu paredzēta meitenēm, jo viņas ir visneaizsargātākās, tas taču varētu būt veids, kā sākt cīnīties. (Klausītāja vada nelielu meiteņu kori.) No otras puses, es tomēr šaubījos. Domāju, ka mainīt kaut ko ar dziedāšanu ir ideālistiski, ka tas nav reāli un tas prasītu ļoti daudz laika. Tomēr tagad es esmu sajutusi milzīgu spēku. Neticami, kam viņi ir gājuši cauri, ko viņi ir izturējuši, par ko viņi ir cīnījušies. Tas vēlreiz apstiprina, ka dziedāšana var būt pretestības veids. Jā, tas prasīs daudz laika, bet, kad tas reiz sāksies, nekas to nespēs apturēt. Pie tā ir jāturas. Es tik daudz uzzināju, klausoties viņu stāstu, un es vēlos uzzināt vēl vairāk. Protams, ar nepacietību gaidu raidījumu par Dziesmoto revolūciju.
Katrs skaņdarbs mani aizkustināja, katrs dzejas pants, katra melodija, katra metafora. Šie spēkpilnie brīži, kad viņi dzied saviem apspiedējiem un pretojas, kad viņi dzied gadu pēc tam, kad viņu draugi ir izsūtīti, dzied ar asaru kamolu kaklā… kad viņi nodod savu stāstu saviem dēliem un meitām. Ir 2023. gads, un viņi joprojām dzied ar tādu degsmi. Cik spēcīgs vēstījums! Es pat nevaru iedomāties, kāda enerģija tur bija jūtama, jo šis nav vienkārši festivāls. Jau kopš pirmsākumiem katri svētki bijuši viņu cīņas apliecinājums. Garā es biju tur un varēju to sajust. Bet es gribētu būt tur klāt, stāvēt tur, piedzīvot to pati. Liels paldies, Elisa! Tavs darbs ir neaprakstāms, tas dod spēku un iedvesmu.”
27. septembrī Mehiko Elisa Šmelkesa tikās ar Latvijas vēstnieku Meksikas Savienotajās Valstīs Māri Selgu, ilggadējo Latvijas goda konsulu Meksikā Beatrisi Āboltiņu-Trūbladu (Trueblood) un Latvijas Ārlietu ministrijas un vēstniecības ASV pārstāvjiem. Viņa iepazīstināja ar savu raidījumu un pārrunāja turpmākās ieceres un iespējas radošai sadarbībai.
*”Meksikā ir daudz pirmiedzīvotāju valodu (oficiāli 64, taču daudzām no tām ir daudz variantu, kas ir tik atšķirīgi, ka to runātāji savstarpēji nesaprotas, kas lingvistiski nozīmē, ka tās ir dažādas valodas. Ja to ņem vērā, tad Meksikā ir vairāk nekā 200 dažādu valodu). Tomēr lielākā daļa no mums (un es domāju vairāk nekā 93%) runā spāņu – mūsu kolonizatoru – valodā kā noklusējuma valodā. Pirmiedzīvotāju valodas tiek noniecinātas un asociētas ar zemākām kārtām, un tiek uzskatītas par “mazākām” nekā spāņu valoda, tāpēc to runātāji tiek pakļauti diskriminācijai mūža garumā. Lielākā daļa no mums, spāniski runājošajiem, pat neapzinās, ka tā ir problēma, jo tas ir tik neredzami, bet runāt spāniski – tik normāli.” (Elisa Šmelkesa)
